Vispirms es pastāstīšu par veikaliem, bet pēc tam par to, ko mēs darījām pēc Iraklijas. Tā nu sanāca, ka darījām maz ko, un atsevišķa raksta par to nebūs. Tā kā veikalu bildes likt ir muļķīgi, stāsts mīsies ar Krētas okeanārija oficiālajām fotogrāfijām.
Kavrosā blakus atrodas divi veikali un degvielas uzpildes stacija. Viens no lielveikaliem – vietējais tīkls Inka. Kā redzams, krētieši nav izvairījušies no kārdinājuma zīmoliem izvēlēties modīgus ārzemju vārdus. Lai gan, šķiet, pašiem savas eksotikas atliku likām.
Veikali ir salīdzinoši nelieli, izmēra ziņā kā Maxima 1.5 X. Lielākus veikalus par šo Krētā es neredzēju – iespējams, to tur arī nav. Kā atceramies, uz salas kopumā dzīvo tikai 623 tūkst. cilvēku, turklāt pašā lielākajā pilsētā Iraklijā – 137 tūkst. Pieskaitiet tam vietas trūkumu, un hipermārketu neesamība kļūst pilnīgi saprotama.
Iekšā ir pieejams parasts Eiropas sortiments, daudz kas gan no Grieķijas ražojumiem. Cenas ir augstākas nekā Latvijā, proti, augstas pat salīdzinājumā ar Maskavu, un pavisam noteikti augstākas nekā ASV.
Bija tāds prikols: nopirku es bundžiņu ar uzrakstu Soda Water. Kā zināms, Amerikā tā sauc jebkuru gāzētu dzērienu ar aromatizētāju. Baigi nobrīnījos, kad bundžiņā iekšā izrādījās vienkārši ūdens, bet stipri gāzēts. Respektīvi, tas, ko Padomju Savienībā varēja automātā nopirkt par 1 kapeiku. Ja kāds nav lietas kursā, par 3 kapeikām varēja nopirkt gāzētu ūdeni ar sīrupu. Runā, ka netālu no manām mājām, kur kādreiz atradās t.s. gāzes saimniecība, stāvējis automāts, kas lējis gāzēto ūdeni bez maksas, tiesa gan, bez sīrupa. Ja tā ir taisnība, tad sanāk, ka free drinks analogi darbiniekiem bija arī PSRS.
Izmaksāja man šī 0.33 l gāzētā ūdens bundžiņa veselus 1,2 €. Starp citu, ar eiro simbola izrunu un rakstību ir vesela čupa problēmu, kas atspoguļotas Vikipēdijā. Tā, piemēram, simbolu € (Ctrl+Alt+4 latīņu klaviatūras izkārtojumā) raksta te pa labi, te pa kreisi. Ar nosaukumu “eiro” dažādās valodās ir vēl jautrāk – Latvija vispār gribēja izmantot “eira” (sieviešu dzimtē), bet Eiropas Centrālā banka sadeva par to pa galvu. Līdzēja neilgam laikam – tagad Latvija izmanto eiro, jo vārds Eiropa latviski tā arī rakstās – Eiropa. ECB nepiekrīt – bet ar viņiem var cīnīties, ko veiksmīgi nodemonstrēja Bulgārija – viņi valūtu sauc par “Евро”, un pat piespieda Centrālo banku izlaist naudu ar šādu uzrakstu, lai gan tā alka pēc vienota “ЕУРО” arī kirilicā. Ja reiz es rakstu par Krētu, pateikšu, ka grieķiski tas būs ΕΥΡΩ.
Turpināsim par lielveikalu. Pastkartes atradās ārā, tās neviens nesargā, vajadzīgā jāpaņem un jāienes iekšā, lai nopirktu. Pārdevēji runāja angliski un vāciski, uzvedās laipni/neitrāli, taču bez amerikāniskajiem pielīmētajiem smaidiem. No eksotikas – vienkārši gigantiski garšvielu kalni. Garšvielas paredzētas tūristiem – vietējie tās pērk bez modīgiem iepakojumiem, tikai neatceros, vai uz svara vai nē. Ļoti liela bija alkohola nodaļa, tā gan pilnīgi noteikti mums domāta. Tur bija gan eksotiski liķieri koši zilās pudelēs, gan vietējais reģionālais vīns. Es iepirku kādas 5 pudeles: pēc tam dzēru korporatīvajā tusiņā, mājās, un laikam vēl palika draugiem dāvanām, ja vien vecāki neizdzēra.
Man bija interesanti nobaudīt arī vietējo širpotrebu, tāpēc es vairākas reizes pirku viskaut ko. Piemēram, šokolādes pienu. Amerikā visādam pienam ar aromatizētājiem atvēlēts vesels plaukts, bet te tikai šokolādes, no vienas markas. Interesanti, ka uzraksti uz etiķetēm ir tikai grieķu valodā: Latvijā visi uzraksti ir trīs-četrās valodās (Baltijas+krievu), bieži ir arī angļu. Tā ka jogurtus pirku uz labu laimi. Jogurti ir garšīgi (šķiet, ka labāki nekā pie mums), veidu diezgan daudz. Gāzētie dzērieni līdzīgi mūsējiem, bet šķiet, daži drusku labāki, tos pirku, jo viesnīcu all-inclusive beigās bija apnikuši līdz kaklam. Interesanti, ka pašu krutāko limonādes marku taisa no avota ūdens, kas iegūts Samarijas aizā. Sulas gan bija kā pie mums – amerikāņu ir labākas. Glazētos sieriņus gan, starp citu, neredzēju. Saldējums, gluži pretēji, baigi šiks un dārgs.
Vēl bija mani iecienītie kafijas dzērieni. Tikpat garšīgi kā Cinnabon ASV, lai gan plastmasas, nevis alumīnija bundžiņās. Bija ātri pagatavojamā frappe – pulverītis un ūdens komplektā. Ja būtu zinājis, kāds draņķis, nebūtu pircis. Maizi un bulciņas es nepirku, bet pēc skata skaisti, tādu kā mūsu lēto ķieģelīšu, tur nav.
Garšvielas, starp citu, es sapirku veselu vagonu, tagad patērēju. Garšvielas ir garšīgas un aromātiskas, bet dažas gaumes lieta. Es pirku maisījumus, lai nebūtu jāiespringst ar izvēli un vajadzīgo bēršanu noteiktā ēdienā. Bet maisījums var saturēt kādu vienu garšvielu, kas tev neiet pie sirds, un tad to ir grūti lietot. Tiesa gan, lielākā daļa mani apmierina – lai gan no dažādiem ražotājiem viena un tā paša ēdiena paciņas var stipri atšķirties. Viens spageti maisījums man patīk, bet otrs pārāk atsit pēc vērmelēm. Toties no virtuves skapīša man nāk smarža kā vasarā pļavā, vai pat vēl krutāk – kā Krētas pļavā, bet tā ir krietni bagātāka par mūsējo.
Te cilvēki jautāja, no kā dzīvo krētieši, ja neskaita tūrismu. Zināms no kā – no olīvu audzēšanas. Pamēģiniet komentāros uzminēt, cik uz salas ir olīvkoku (bez gūglēšanas), bet es atklāšu atbildi, ko man pavēstīja vietējais, nākamajos rakstos.
Pēc Iraklijas vēsturiskā centra apmeklējuma, mēs gribējām atvēsināties, kādēļ sākām meklēt jūru. Lai cik dīvaini tas nebūtu, mēs to darījām kādas divdesmit minūtes, lai gan Krētā, kur vien skaties, visur ir jūra – jo gar to stiepjas nacionālā maģistrāle. Taču nobraukt no tās var tikai ar zināmām grūtībām, ko mēs tomēr paveicām, atrodot nobrauktuvi uz veco nacionālo šoseju. Pa ceļam mūs visur pavadīja brūnās ceļazīmes Crete Aquarium. Kā zināms, brūnā ceļazīme ES nozīmē kādu brīnumu tūristiem, un Latvijā ar tām baigi pārspīlē. Bet pie mums tās vismaz norāda uz dažādām lietām. Savukārt Krētā puse norāda uz okeanāriju. Starp citu, ja kāds nav lasījis par manu vizīti Šeda okeanārijā Čikāgā, ir pats laiks. Kas attiecas uz Krētas okeanāriju, tas ir neslikts, lai gan tur reizēm akvāriju vietā ar zivīm ir monitori. Viņiem derētu pamācīties prasmīgu datoru izmantošanu tūrisma objektos no amerikāņiem – tie savās interaktīvajās štellītēs ir krietni piešāvušies. Toties Krētas iestādījumā bija haizivis un milzīgas saldūdens zivis gigantiskā akvārijā, ko var apskatīt no visām pusēm.
Kopumā mums ar Andreju viss patika. Taņa ar Sergeju okeanārija vietā sauļojās, jo nesen bija krutākajā šāda veida iestādījumā Helsinkos, un viņiem nebija interesanti. Pie izdevības aiziet uz Krētas okeanāriju pavisam noteikti var, jo vairāk tādēļ, ka jūs jebkurā gadījumā brauksiet tam garām, ja īrējat auto. Uz Helsinku okeanāriju arī ir vērts - lai gan tur cenas ir nedaudz augstākas, toties tur ir tunelis ar caurspīdīgiem griestiem un sienām, kur zivis peld visapkārt.